Jānis Zuments - par regbiju!

Regbijā ievilināts, nākdams it kā uz futbola treniņiem, kuros palēnām apaļā bumba nomainīta pret ovālo. PSRS jaunatnes pirmās klases džudists, kas no Valdlauču regbija paaudzes izaudzis līdz nozīmīgam Latvijas regbija entuziastam, un šobrīd ne tikai nosprauž mērķus, bet arī tos realizē, piesaistot finansējumu. Regbija kluba „Livonia/Garkalne” spēlētājs un regbija 7 komandas „Kurši/Livonia” izveidotājs – Jānis Zuments. (Raksts no portāla www.balticrugby.net)

 

 

 

 

 

 Tevi vairāk pazīst kā uzņēmēju, bet kad un kur Tu sāki spēlēt regbiju?

Jaunības gados ļoti aktīvi nodarbojos ar džudo. Regbijā nokļuvu ar Ulda Bautra gādību, kurš mūs, pagalma čaļus, ļoti veiksmīgi apmānīja, aicinādams uz futbola treniņiem. Mēs 80% bijām vietējie rāmavieši, kas uzsāka treniņu gaitas Miesnieku sistēmā un, izjūkot Latvijas jauniešu čempionātam,   spēlēja izveidotajā Miesnieku fārmklubā „Gutta” – ja nemaldos 1995.gadā. Komandu veidoja jauni un pieredzējušāki spēlētāji, kas netika tā laika „sudraba” Miesnieku pamatsastāvā (no 1992. līdz 1996. gadam RK „Miesnieki” bija Latvijas vicečempioni). Guttas komanda „neuzķēra” pareizo vilni, jo daudziem vecajiem bukiem nebija motivācijas spēlēt plecu pie pleca ar jaunajiem astoņpadsmit gadniekiem. Jāatzīst, ka ir spēlētāji, kuriem šāda motivācija nav nepieciešama un viens no tādiem ieguvumiem ir Livonia sistēmā ienākušais Nikolajs Petjuņins („Pitons” no RK „Ovāls”).

Kāda bija šī komanda un ar ko tā atšķīrās no tagadējām?

Būdami viena rajona čomi, kas kopā gan atpūšas, gan dara blēņas, mūsu komandas mikroklimats bija ārkārtīgi pozitīvs. Mākslīgi, ikdienā neesot kopā, šādu mikroklimatu komandā ir ļoti grūti panākt. Tāpēc daudziem klubiem, un arī izlasei, laba mikroklimata radīšana komandā ir problēma. Mēs nebijām paši spēcīgākie, bet mums patika kopā spēlēt. Līdzīgi šobrīd ir ar Baldoni, vienīgi varbūt viņiem nav tik profesionāls treneris kā bija mums. Paaudzes arī ir palaidušās. Visi aktīvi mēģinājām ievilkt jaunus spēlētājus komandā. Arī pats dažus skolas puikas pierunāju, kad mācījos Rīgā, 1.ģimnāzijā.

Ar ko toreiz spēlēji kopā?

Jauniešu komandā spēlēju kopā ar Arni Arbeiteru (LRF valdes loceklis), Mārci Pētersonu („Terminātors” no RK „Miesnieki”), Andrejs Aleksandrovs („Ģēnijs” no RK „Miesnieki”), Aldis Augstkalns, Viktors Silvoniks („Metāls”), Priede Jānis („Pipars”, Latvijas regbija 7 izlases kapteinis) – visi no Miesniekiem un vēl daudziem citiem.

Kāpēc pārtrauci spēlēt?

1996.gadā aizbraucu uz Vāciju mācīties. Nebiju paraugstudents, bet pa sešiem gadiem iemācījos valodu un pabeidzu Augsburgas universitāti – uzņēmējdarbība ar pastiprinātiem priekšmetiem ražošana un loģistika.

Ar ko Tu nodarbojies?

Daudz laika aizņem ģimene – esmu precējies un man ir divas meitas. Biznesā darbojos ar jaunu auto tirdzniecību un ņemot vērā pasaules ekonomiskās tendences, šobrīd arvien vairāk sākam pievērst uzmanību tautiskāku automašīnu tirdzniecībai.

Kā regbijs izskatās Latvijā no sponsoru viedokļa?

Šobrīd situācija nav spīdoša un atbildēt uz šo jautājumu varētu stundām, taču īsumā savu viedokli varētu izklāstīt sekojoši:

Latvijas mērogā regbijs nav populārs, šis sporta veids tiek spēlēts salīdzinošā zemā līmenī, atspoguļojums medijos ir ārkārtīgi zems, stadionu infrastraktūra ir kritiska, regbija sabiedrība ir iemantojusi sliktu slavu ar saviem iekšējiem ķīvīņiem utt. Pie šādiem priekšnosacījumiem ir grūti kādu sponsoru motivēt ieguldīt naudu tieši šajā sporta veidā.

Kamēr nesakārtosim šīs lietas, būs grūti iepludināt Latvijas regbijā jūtamus finansu līdzekļus un regbiju finansēs lielākoties cilvēki, kam ir tiešs sakars ar šo sporta veidu.

Runājot par intrigām, ir sekojošs spilgts atgadījums LV regbijā:

Ja nemaldos, 1994. gadā Karlskronā (Zviedrija), spēlējot abiem Latvijas tālaika R7 grandiem Miesniekiem un RAFam, Ulda Bautra vadītajai komandai tika palūgts uz finālmačiem aizlienēt pāris spēlētājus rafiešiem, kas miesnieku komandas kopsapulcē tika noraidīts. Rezultātā LV R7 izlases nākamajiem izbraukuma mačiem Taivānā izlases trenerim (tam pašam Bautrim) vajadzēja iet secen, jo federācijas pārstāvētajā delegācijā viņam vietas neatradās. Mans tēvs toreiz palīdzēja Uldim tikt uz Āziju un būt kopā ar izlasi, bet Latvijas regbijs ar šo faktu viennozīmīgi bija zaudējis vienu potenciālu sponsoru...

Un kā ir ar tiem, kuri nav bijuši saistīti ar regbiju?

Jebkurš potenciālais sponsors, pirms ieguldīt naudu kādā projektā, izvērtē arī šī soļa lietderību savam biznesam - ja viņš neredzēs tā saucamo pievienoto vērtību naudas izdošanai, viņam būs grūti no šīs naudas šķirties.

Kāda ir tava pievienotā vērtība?

Es mīlu šo sporta veidu un esmu gatavs palīdzēt Latvijas regbijam ar savām aktivitātēm. Viens no spilgtākajiem piemēriem, kam vajadzēja sasniegt vairākus mērķus, saistītus ar regbija attīstību Latvijā, ir komandas „Kurši/Livonia” izveide. Komandas izveidei bija jāceļ konkurence vietējā regbija čemionātā,  jāstimulē izaugsme Livonia sistēmā, un jāpopularizē šis sporta veids.

Vai Tev saistībā ar regbiju 7 ir vēl kādi tālejošāki plāni?

Centīsimies turpināt R7 spodrināt līdz līmenim, kamēr arī pārējās komandas un federācija varēs tikt pie iespējas runāt ar sponsoriem, kuri varētu būt ieinteresēti finansēt tos. 

Vai popularizēšanas nolūkos nevajadzētu rīkot sacensības dažādās Latvijas pilsētās?

Atbalstu šo domu un jau pagājušogad, daļēji arī pateicoties manai iniciatīvai, viena no Latvijas čempionāta kārtām notika Valmierā, Jāņa Daliņa stadionā. Uzskatu, ka sacensības ir jārīko tajās pilsētās, kur regbijs nav pazīstams, vai arī kur mitinās komanda, kurai nav spīdošākie panākumi čempionāta ietvaros. Kā vienā, tā arī otrā gadījumā, tas gan popularizēs regbiju kā tādu, gan arī ļaus ieplūst regbijā jauniem cilvēkiem.

Vai sponsoram vairāk ir vajadzīgs vizuālais tēls vai rezultāts?

Domāju, ka neviens sponsors īsti nebūs ar mieru, ja viņa uzņēmuma nosaukums rotās komandas formas tērpu, kas zaudē pārējiem ar 0:50, tātad rezultāts viennozīgi ir no svara. Jo nopietnāks sponsors, jo augstākas prasības pret rezultātu (Smaida - Aut.piez.). Manā gadījumā rezultāts ir svarīgs, taču nav pirmšķirīgs, jo tas nav mans vienīgais mērķis regbijā. Redzot, kā ir sarosījusies regbija virtuve, jūtu gandarījumu, ka soļojam pareizajā virzienā.

Un kā ir ar bērnu sportu?

Bez bērniem nekur, taču jaunajam censonim ir jābūt mērķim izaugt lielam un spēlēt pie večiem. Nebūs mērķa, nebūs bērnu komandas. Livonia sistēmā šobrīd šī sadaļa buksē...

Jums nesen, sezonas sākumā, vēl bija vairākas jauniešu vecuma grupas. Kur viņas pazudušas?

Trūkst treneru, bet mēs strādājam pie šī jautājuma.

Vai ir domāts viņas atjaunot?

Tās ir plānots atjaunot, sākot ar nākošo mācību gadu, kad savu sniegumu būs stabilizējusi senioru komanda un kad regbijs būs kļuvis vēl populārāks.

Rīgā ir divi regbija klubi, Rīgas apkārtnē vēl trīs. Ko Jūs varat piedāvāt, lai viņi nāktu uz jūsu klubu?

Puiši ir apģērbti uz laukuma un treniņos, viņiem ir augsta līmeņa treniņprocess, spēlētāji regulāri piedalās turnīros Latvijā un ārpus tās, komanda ir viena no visātrāk progresējošām Latvijas regbijā uz doto brīdi, aktīvi strādājam pie vidusskolas vecuma jauniešu motivējošās programmas nākt pie mums.

Ja arī jaunais censonis basketbola, hokeja un futbola vietā izvēlēsies regbiju, viņam būs svarīgi spēlēt komandā ar labiem sportiskajiem rezultātiem, tāpēc Livonia spēlētāji patlaban nopietni svīst treniņos- kluba senioru R15 komandas mērķis šosezon ir vismaz ceturtā vieta.

Nepareizs priekšstats par regbiju?

Jā, arī tas cilvēkos ir jāmaina, un to var paveikt tikai kopīgiem spēkiem, iesaistoties federācijai un visiem klubiem.

Kāda varētu būt jūsu kluba attīstība nākotnē?

Es domāju, tāds nākamais atskaites punkts mūsu klubam varētu būt pēc gadiem trijiem, kad mums, cerams, būs stabils „piecpadsmitnieka sastāvs”, divas „septītnieka” komandas un dažas jauniešu vecuma grupas. Esmu pārliecināts, ka labākie būs pamēģinājuši savus spēkus ārpus LV robežām - šis punkts ir Livonia stratēģiskajos mērķos atzīmēts.

Cik daudz dod entuziasti?

Entuziasti paveic milzu darbu, bet šo indivīdu aktivitātēm, diemžēl nav tendences attīstībai. Tas vienkārši fiziski nav iespējams, turklāt vēl bez pienācīga finansiālā atbalsta. Mums bija līdzīga situācija ar Marku, „Livonia” treneri no Velsas. Lai viņam atrastu darbu, mēs bijām spiesti radīt jaunu biznesa struktūrvienību, kurā viņu iesaistījām, lai viņš varētu palikt strādāt Latvijā un trenēt komandu.

Jauniešiem nav treneru, Marku noturēt acīmredzot, arī ir prasījis ne mazums pūles. Vai tāpēc piesaistījāt Kuršiem izbijušos regbistus no malas, cerot uz viņiem kā treneriem?

Septītnieka projektu ļoti daudzi sākotnēji uztvēra nepareizi, un tas pat bija paredzami. Tāpēc bija ļoti svarīgi treneru korpusā uzaicināt ne tikai pieredzējušus spēlētājus, lai puišiem pret viņiem būtu respekts, bet arī personības, kuras ir atzītas Latvijas regbijā. Un tas, ka šie cilvēki ir katrs no sava kluba – Vilmārs Sokolovs (ilggadējs RK „Miesnieki” un Latvijas izlases kapteinis) un Nikolajs Petjuņins (daudzkārtējs Latvijas čempions „Ādažu Čipsi” sastāvā un viens no kādreizējās Latvijas izlases līderiem) nav nejaušība (pirmajā Kurši/Livonia pastāvēšanas gadā komandu trenēja Mārtiņš Šults kopā ar Nikolaju). Neskatoties uz to, ka šie cilvēki nav profesionāli treneri, ceru, ka viņi augs kopā ar mūsu komandu tieši kā sporta pedagogi. Runājot par Kurši/Livonia projektu jāatzīst, ka vēl joprojām ir cilvēki, kas uzskata, ka esmu pagriezis „šķēpus” pret Miesniekiem, par naudu nopircis citu klubu spēlētājus utt.

Vai tas neizjauca Ežu un Ovāls komandas?

Necentos neko izjaukt. Pirms iesaistīju spēlētājus no šiem klubiem, izrunājos ar šo klubu galvenajiem treneriem (ar Juri Straumi runāju pats, ar Vladimiru Ņikonovu runāja kluba prezidents Vigo Valdavs seniors). Ovāls tajā sezonā vispār negrasījās startēt regbijā 7, bet no Ežiem paņēmu tikai tos, kas savā ziņā jau vairs nav pieskaitāmi septītnieka „ziedu” vecumam. Kuršos ir tikai viens no jaunajiem Ežiem, kam Ežu sistēmā īpaši neuzticas, un nedod spēlēt tik daudz, cik viņam gribētos. Es viņiem cenšos iedot to, ko viņi savos klubos nav guvuši. Savukārt viņi spēlē, un dalās savā pieredzē ar jaunajiem spēlētājiem.

Vai nav tā, ka Eži ir apstājušies savā izaugsmē?

Uzskatu, ka viņiem ir pazudusi motivācija. Viņiem ir jārada jauns mērķis uz ko tiekties.

Kāds ir Jūsu kluba ieguvums, ja „Kurši/Livonia” sastāvā spēlē tikai divi, trīs livonieši?

Ar šo projektu gribējās pacelt Livonia sportisko garu klubā. Ar tiem resursiem, un treniņu apmeklējumu, kāds mums bija tobrīd, tas nebija izdarāms. Livonia sistēmas spēlētājiem arī bija vajadzīgs mērķis, uz ko tiekties. Šobrīd viņi ir pieklājīgi apģērbti, pabijuši dažos viesturnīros, ir sakārtota treniņprogramma, radīti labi treniņu apstākļi. Jaunie puiši redz, kas viņiem jāsasniedz, lai uzstādītu nākamos mērķus.

Vai no tās sistēmas ir izauguši jaunie Livonias čaļi?

No jaunajiem viennozīmīgi jāmin Artūrs Kisle, Edijs Libers, Artis Jurkovskis, Monvīds Bekmanis. No pieredzējušajiem varam atzīmēt, piemēram, Vigo Valdavu junioru, kas savos 19 gados jau bija kļuvis par komandas līderi un diez kas ar viņa izaugsmi notiktos, ja nebūtu šīs R7 komandas. Taču šobrīd viņam ir nopietna konkurence, un viņš turpina attīstīties savā sportiskajā izugsmē. Ja gribi progresēt, ir jātrenējas ar stipriem partneriem un jāspēlē ar spēcīgiem pretiniekiem. Protams, izaugsmi traucē arī sadzīviskās problēmas – cits ir aizbraucis uz ārzemēm pelnīt iztiku, citam jāiet jūrā, citam liedz spēlēt traumas.

Vai ir domāts pieredzējušos Kuršu trenerus iesaistīt arī lielajā regbija 15 komandā?

Galvenais treneris lielajā komandā šogad viennozīmīgi būs Marks James Alens, bet Petjuņins ir izteicis vēlmi nākamsezon spēlēt „Livonia” sastāvā, un droši vien būs trenera palīgs, jeb spēlējošais treneris.

Uz cik ilgu laiku ir panākta vienošanās ar šiem treneriem?

Neatkarīgi no nākamās sezonas rezultātiem regbijā 7, lai turpinātu izaugsmi, ir jāaicina ārzemju speciālists, ko arī centīsimies nākamgad panākt.

Vai Marks ir profesionāls treneris, vai bijis tikai labs spēlētājs?

Par viņu kā spēlētāju, zinu tik daudz, cik ir viņa CV, kas ir apskatāms arī „Livonia” mājaslapā (www.livonia-rugby.lv). Tie pārsvarā ir regbija dzimtenes klubi, kas ir saistīti ar militārajām struktūrām, tāpēc domāju, ka zināšanas viņam ir gan fiziskajā, gan taktiskajā ziņā. Nezinu, kāda līmeņa trenera kursus tieši viņš ir absolvējis, taču šī cilvēka profesionalitāti apšaubīt nav nekāda pamata - komandas treniņprocesi ir kvalitatīvi un interesanti, kluba sportiskā izaugsme ir acīmredzama. 

Vai viņš būtu spējīgs vadīt Latvijas izlasi?

Teorētiski jā, bet viņu vajadzētu ideoloģiski motivēt.

Latvijas izlasei ir vajadzīgs ārzemju treneris?

Izlase šodien piedzīvo grūtus laikus un, manuprāt, tai ir vajadzīgas svaigas asinis. Izlasei ir nepieciešams treneris ar profesionālu programmu ilgtermiņā, spēlētājus izlasei nominējot, balstoties uz objektīviem kritērijiem. Es ļoti cienu Straumes un Ņikonova kungus, taču uzskatu, ka viņi kā treneri savu uzticības potenciālu spēlētāju un līdzjutēju priekšā ir izsmēluši. Par to liecina vairāki fakti, kuri regbija sabiedrības insaideriem ir labi zināmi. Izlasei ir obligāti jāsāk gūt uzvaras, kaut vai no tā paša regbija popularitātes aspekta Latvijā vien - būs grūti motivēt jaunus čaļus nākt uz sporta veidu, kā izlase regulāri cieš zaudējumus. Nedomāju, ka trenerim obligāti ir jābūt ārzemniekam, bet pārmaiņas ir vajadzīgas.  

Ko tad Tu vēlētos pateikt par LRF ģenerālsekretāru Māri Zeltiņu?

Man ir grūti izteikt kādu viedokli par šo cilvēku kā konkrētu personību, jo viņu tik labi nepzīstu, taču Zeltiņa kunga uzvedība vairākos publiskos ar regbiju saistītos pasākumos, ņemot vērā viņa ieņemamo amatu Latvijas Regbija Federācijā, ir vienkārši nepieņemama un Latvijas regbijam godu nedara.

Latvijas hokejā mums ir viens profesionāls klubs ar lielu atbalstītāju pulku, bet LČ līmenis ir kļuvis krietni zems. Tavuprāt mums regbijā arī vajadzētu „superkomandu”, kas plēšas Krievijas līgā, vai drīzāk 50 amatieru klubus un komandas LČ?

Mēs neesam gatavi superkomandai. Lai tāda būtu, viņai jāspēlē stiprā turnīrā, un tur vajadzīga liela nauda. Vispirms mums pašiem būtu jāizveido spēcīgs savs čempionāts, jāsakārto dažādu vecumu jauniešu piramīda. Jārada iespēja spēlēt arī, teiksim, kādam ventspilniekam, kurš varbūt vēlētos nodarboties ar regbiju, bet viņam patlaban nav kur to darīt. Tāpēc arī es cenšos, lai uz katru no mūsu rīkotajām kārtām būtu Barbaks vai Lizbovskis (LNT televīzijas sporta diktori), lai būtu kaut kāda atpazīstamība regbijam. To veicina arī raksti par regbiju kopumā vai kādu atsevišķu komandu – centīsimies arī to veicināt.

Nevienam nav noslēpums, ka regbijā par sevi un arī savu komandas biedru ir jāmāk pastāvēt, bet vai Jūsu klubā dažkārt to neuztver pārāk pārspīlēti un iesaistās „roku vicināšanā” bez vajadzības?

Mūsu komandā ir pāris spēlētāji, kuriem „šīberis iet ciet”. Pats esmu no tiem, kas ļoti daudz mīl runāt laukumā, dažkārt pat provocējot pretinieku. Es nedomāju, ka ar Livoniju ir tik traki, kā pēdējā laikā rakstīts dažos rakstos un komentāros. Komanda ir salīdzinoši jauna un puiši dažkārt airaujas ar dūru vicināšanu, taču uzskatu, ka daļu vainas par šī elementa biežumu Latvijas sportā ir jāuzņemas tiesnešiem. Kvalitatīva tiesāšana un pat provokāciju sodīšana uz laukuma ieved kārtību momentāli.

Regbijs ir džentelmeņu sports. Vai arī tas tiek mācīts jūsu klubā?

Speciāli tas nevienam netiek mācīts. Tomēr skaidri un gaiši ir nodefinēts – ja kādam no tavējiem „dod pa purnu”, ir jāiet aizstāvēt. Tā esmu uzaudzis gan jauniešu komandā, gan arī vēl joprojām dzīvē pieturos pie tāda moto.

Vai Jūsu klubā ir kādi, kas gribētu izaugt par treneriem vai tiesnešiem?

Es redzu cilvēkus, kuri grib, bet vai tas viņiem izdosies, rādīs laiks. Uz tiesnešiem ir pieteikušies divi cilvēki, uz treneriem neviens. Jāatzīmē, ka tiesnešu tematika Latvijas regbijā arī ir ļoti sāpīga tēma, jo uzskatu, ka laukumā ir jābūt kārtībai un disciplīnai. Stāsts par kāda trenera piekaušanu ģērbtuvēs, ko savulaik esmu dzirdējis – viennozīmīgi, tas nav normāli.

Kas būtu jādara LRF, lai uzlabotu regbija popularitāti?

Attīstīt regbiju laukos. Kā prioritāti noteikt regbiju 7, kaut vai tikai tā iemesla dēļ, ka viņš ir acij tīkamāks skatītājam, kas pirmo reizi redz regbiju. Regbija 7 turnīrā viņš redz daudz komandas, daudz piezemējumus, dinamisku spēli, kurā vieglāk ir izprast spēles pamatelementus – raku, autu, cīņu. Ir svarīgi radīt skatītājā pozitīvas pirmās emocijas, kas bieži dod izšķirošo virziena impulsu - tāpat kā dzīvē, kad ieraugi pirmo reizi sievieti vai automašīnu.

Vai regbijā 7 vajadzētu otro līgu?

Ja tajā ir komandas, kas grib spēlēt, tad viennozīmīgi, ka vajag.

Kāpēc LRF buksē un ko Tu varētu ieteikt?

Ir jāsaprot, ka LRF kā ekonomisks indivīds jau sen nevar izdzīvot, balstoties uz Starptautiskās Regbija Savienības finansējuma programmas vien, bet ārēji piesaisitītais finansējums diemžēl ir ārkārtīgi neliels. Rezultātā esam tur, kur patlaban esam, jo federācijai nav naudas, par kuru sakārtot mums tik tuvo sporta veidu pienācīgā līmenī. Situācija ir smaga, taču domāju, ka nav bezcerīga - ir jābūt izstrādātam konkrētam plānam par regbija popularitātes celšanu, regbija attīstību (kā galvaspilsētā, tā arī reģionos), jaunās paaudzes iesaistīšanu regbijā utt. Ja sākārtosim šīs lietas, varbūtība, ka mūsu sportam iedos naudu Latvijas biznesa pārstāvji vai valsts sektors, ir stipri lielāka par tadagējo. Lai uzsāktu tāda veida programmu, gribot negribot jāsaskaras ar divām nopietnām problēmām - 1) sākumfinansējums, lai pabeigtu kaut pirmos soļus, ko potenciālie finansētāji varētu novērtēt; 2) profesionāls menedžeris LRF, kas tādu programmu sastādītu, koordinētu un ļoti svarīgi - būtu atbildīgs par finansējuma piesaistījumu. Uzsvars obligāti ir jaliek uz menedžmenta profesionalitāti, kas, protams, nozīmē, ka šim cilvēkam ieņemamais amats būtu pamatdarbs ar attiecīgu atalgojumu un bonusiem par padarītā darba rezultātiem. Ar entuziasmu vien mums būs grūti tikt tālāk...   

Vai Jūs domājat, ka pēc pieciem gadiem Latvijas līmenī būs kas mainījies?

Ja man nebūtu tādas ticības, es nepiesaistītu naudu Livonias klubam un Latvijas regbijam kopumā. Zinu, ka neesmu vienīgais, kas to dara un ceru, ka mūsu rindas kļūs vēl plašākas. Kluba ietvaros daram visu iespējamo, lai Livonia sistēmā izaugtu konkurētspējīgi regbisti, kas celtu šī sporta veida popularitāti Latvijā un liktu arī pārējiem vairāk sasparoties un darīt, lai turētu līdzi.

 

Juris Straume (RK „LMT/Eži” galvenais treneris un kādreizējais komandas „Gutta” treneris):

„Zumis (Jāņa Zumenta iesauka) spēlējot manā vadībā, bija „domājošais” spēlētājs, tāpēc bieži spēlēja Nr.10 pozīcijā. Prieks, ka viņš ir atgriezies regbijā un māk piesaistīt sponsorus, paceļot regbija 7 līmeni Latvijā. Līdz šim vienmēr ir bijis ar godīgu attieksmi gan pret spēlētājiem, gan cienījamu attieksmi pret citām komandām”

Jānis Priede (Latvijas regbija 7 izlases kapteinis un Transact Pro komandas spēlētājs):

„Jānis Zuments ir malacis, ka ir izveidojis regbija komandu. Ir tikai apsveicama viņa uzņēmība un organizatoriskās spējas regbija 7 turnīru organizēšanā. Tā tik uz priekšu! ”

Intervijas apraksts  izmantots no portāla www.balticrugby.net